Katru dienu ierasti soļojot pa mūsu pilsētas ielām, paejam garām tik pazīstamām un tuvām ēkām, žogiem, parkiem... Bet vai mēs zinām, kā šīs ielas, šī pilsēta izskatījās senā pagātnē, kas šeit atradās un kāpēc zuda?

Šodien pilsētas vēsturi veidojam mēs paši – ceļam, rekonstruējam, nojaucam, saglabājam u.t.t. Pēc kāda laika tik ierastais un pazīstamais Rēzeknes centrs vairs nekad nebūs tāds, kāds bija līdz šim, vien staltā Latgales Māra sliesies pāri un nesīs svētību mūsu pilsētai.

Rēzeknes pilsētas centrs pagātnē

Mūsu priekšā paveras senās Rēzeknes pilsētas centrs. Agrāk bija pieņemts par pilsētas centru uzskatīt galveno pilsētas pasta ēku. No tās arī sāka skaitīt verstis, kilometrus un jūdzes. Rēzeknē tika uzbūvēta viena no skaistākajām pasta stacijām Pēterburgas – Varšavas – Parīzes rietumu ceļā.

Attēlā Rēzeknes pasta telegrāfa kantoris Atbrīvošanas alejā, pa kreisi – atspirdzinošu dzērienu paviljons. 2.pasaules kara laikā ēka tika sagrauta, tās vietā uzcelta tagadējā Pasta ēka Atbrīvošanas alejā 81/5 (foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma). Toreiz šī vieta atradās pilsētas nomalē. 19. gadsimta vidū tai pretī uzcēla pareizticīgo baznīcu, pēc tam otru, tad katoļu baznīcu. Ielas otrā pusē tika uzcelta stalta tirgotāju māja ar lieliem pagrabiem. Šajā ēkā atradās gan "Kancelejas preces", "Bērnu pasaule", "Sporta preces", gan rotaļlietu veikals. Tas tika nojaukts, kad uzsāka būvēt viesnīcu. Otrā laukuma malā parādījās ģimnāzija, savukārt laukuma centrā izvietoja kapliču ar Aleksandra Ņevska ikonu. Apkārt laukumam un nokalnēs tika uzbūvētas dažas savrupmājas. 1911.gadā zemāk no kalna uzcēla „sabraukumu” māju ar smēdi, 1910. gadā – lielu tirgotāju noliktavu. Pirms kara te parādījās arī brīnišķīga pasta un tiesas ēka.

Skats uz katoļu baznīcu un domi

Nu jau esošais pilsētas centrs vairāk kā 150 gadus simbolizē varu, ideoloģiju un ticību. Šodien šeit koncentrējas pilsētas un novada administratīvās iestādes, šeit arī stāvējuši dažādu laikmetu simboliski pieminekļi. Kalna nogāzē dzīvoja topošais rakstnieks – Jurijs Tiņanovs, kura simtgadi pilsētā atzīmēja 1994. gadā. Viņš savulaik ir lieliski aprakstījis pilsētas vēsturiskās vietas un tā laika pilsētnieku raksturus.

1930. gadā tika nolemts pilsētas centrā izvietot jaunu pieminekli. Tad arī tika uzsākti darbi pie esošās (nu jau gandrīz bijušās) Atbrīvošanas alejas izbūves. Tieši tad ielas pamatā tika likts betons. Pareizticīgo kapliča tika pārvietota baznīcas sētā. Bronzā veidota pieminekļa kompozīcija atklāj brīvības cīņu ideju pret svešām varām, kā arī tautas centienus veidot un nosargāt savu valsti - Latviju. Centrālais sievietes tēls ar krustu paceltajā rokā un uzrakstu uz pamatnes "Vienoti Latvijai" simbolizē 1920. gada janvārī no boļševiku varas atbrīvoto Latgali. Tautā šis piemineklis tiek dēvēts par Latgales Māru. Māras tēls tautas mitoloģijā personificē zemes auglības un dzīvības sargātājas ideju. Krusts - kristīgas ticības simbols. Skulpturālā grupa cildina varonīgo cīņu laiku Latvijas valsts tapšanas sākumā. Piemineklis uzskatāms par vienu no labākajiem monumentālās tēlniecības paraugiem Latvijā, bet pieminekļa dramatiskais liktenis raksturo pēdējā pusgadsimta vēsturi. Pirmo reizi piemineklis tika atklāts 1939. gada 8. septembrī. Tā meta autors - tēlnieks Leons Tomašickis. Pieminekli veidoja tēlnieks Kārlis Jansons, bronzā atlēja Somijā.

Padomju okupācijas sākumā - 1940. gada novembrī - pieminekli nogāza. To atjaunoja 2. pasaules kara laikā 1943. gada 22. augustā, bet 1950. gada jūnijā padomju varas iestādes to nogāza otrreiz. Nogāztā pieminekļa liktenis nav zināms.

Uzvaras Laukuma centrs kļuva tukšs. Par pieminekli pilsētniekiem atgādināja tikai liela Rēzeknes atbrīvošanas glezna, kas atradās Tautas nama vestibilā. Tomēr drīz vien laukums drīz vien atdzīvojās - šeit uzplauka kastaņi, ozoli un kļavas. Jaungada svētkos laukuma centrā novietoja egli, te atradās jaudīgs apaļš radio reproduktors, kurš atskaņoja mūziku visu dienu.

Ar laiku reproduktors tika novākts. Centrs pārtapa par skvēru. Uz šejieni atpūsties devās vecmāmuļas ar mazbērniem. Jaunieši skvērā tikās pirms kinoseansiem jaunajā kinoteātrī "Zvaigzne" (tagad "Rēvis"). Šāds periods turpinājās pāris desmitgades...

Tuvojās Ļeņina simtgades jubileja. Pirmā maija ielu (tag. Atbrīvošanas aleju) kārtējo reizi pārdēvēja, savukārt pilsētas centrā parādījās jauns ēras simbols – piemineklis revolūcijas vadonim, skulptors – latvietis O. Kalējs.

Pilsētā dzima jauna tradīcija. Piektdienās pēcpusdienā uz šejieni devās kāzinieki, un laimīgie jaunlaulātie nolika ziedus monumenta pakājē. Tika uzņemti kāzu foto. Šī tautas tradīcija ir saglabājusies arī līdz mūsdienām.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, steidzami un pompozi noņēma arī pieminekli Ļeņinam, bet darīja to bez ņirgāšanās un šoreiz dienas laikā. Piebrauca celtni, piemineklim uz kakla uzmeta cilpu un ilgi gaidīja, kamēr no Rīgas atlidos helikopters ar kinodokumentālistiem. Steidzamā kārtā tika izgatavota Latgales Māras kopija un trešo reizi uzstādīta savā ierastajā vietā. Pēc pieminekļa projekta metiem to atjaunoja mirušā tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons. Tika organizēta ziedojumu vākšana, kurā piedalījās visa tauta. Pieminekli atklāja 1992. gada 13. augustā.

Lūk, šāda ir pārsteidzoša Rēzeknes pilsētas centra vēsture. Tā ir interesanta ar to, ka vienas paaudzes laikā centra laukumā četras reizes mainījās pilsētas simbolika. Šajā ziņā mēs droši vien varam būt līderi. Vienīgi Staļina piemineklis nez kāpēc "ciemojās" parkā bijušās komercskolas vietā un vēl arī stacijā Rēzekne II, no kurienes arī devies nezināmā virzienā.

Tā nu sagadījies, ka vieta, kur atradās pareizticīgo kapliča, kļuva, gluži kā Gogoļa stāstā – vienkārši apburta.

No vēstures daudz zinām nostāstus par to, ka vietās, kur kādreiz atrdās svētvietas vai kapi, nav varējušas iedzīvoties dažādas jaunceltnes.

Var būt tieši tāpēc tik neparasts liktenis piemeklējis mūsu pieminekli "Vienoti Latvijai"...

Raksts veidots balstoties uz rēzeknieša, novadpētnieka A. Grodzicka materiāliem