Latviešu zinātnieks, remantadīna izgudrotājs Jānis Polis smagā stāvoklī ievietots slimnīcā. Tā iemels – smaga organisma novājēšana.

Par to, kas noticis ar Jāni Poli avīzei «Вести Сегодня» pavētījis viņa paziņa – Invalīdu biedrības priekšsēdētājs.

Sociālajā mājā, kur pēdējos gadu pavadījis pasaulslavens zinātnieks – ķīmiķis, pastāstīja, ka sestdien, 19. martā, viņš smagā stāvoklī nogādāts Dzelzceļnieku slimnīcā.

Mediķi apstiprināja, ka zinātnieks patiesi ir smagā stāvoklī, tā iemesls – parasts bads. Ārsti ir sašutuši par to, kādā stāvoklī ir šis cilvēks, kas glābis tik daudzu dzīvības.  

Jānis Polis, kas izgudrojis pretvīrusu preparātu «Remantadīnu», vecumdienās ir spiests dzīvot tik necienīgos apstākļos. «Pateicoties viņa zālēm farmaceitu kompānijas pelna miljonus. Publiski lieloties ar savu bagātību, viņi nerod sevī spēku atraut no sirds pāris simtus latu ik mēnesi, lai izteiktu elementāru pateicību par izgudroto preparātu», raksta «Вести Сегодня».

IESKATS VĒSTURĒ

Jānis Polis Organiskās sintēzes institūtā (OSI) strādāja no 1961. līdz 1997.gadam. Pēc Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes absolvēšanas viņš bija norīkots uz Līvānu spirta brūzi par inženieri, bet sacīja, ka nedzerot, un tad klātesošais Hillers piedāvāja darbu OSI. Tā Polis kļuva vispirms Hillera aspirants, tad vecākais inženieris, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1966 – 1975), jau pēc Hillera nāves aizstāvēja savu ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju (1975), tad bija institūta Bioloģisko pētījumu nodaļas vadītājs (1975 – 1982, tajā bija trīs laboratorijas un vivārijs) un pēdīgi – vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1983–1993), bet pēdējos gados – asistents, jo ilgu laiku atteicās pielīdzināt savu ķīmijas zinātņu kandidāta grādu Latvijas Republikas ķīmijas doktora grādam (pēdīgi to gan izdarīja). Viņš strādāja M.Līdakas, G.Zelčāna un I.Kalviņa laboratorijās. Jānis allaž strādājis “pārcilvēcīgā“ režīmā, pa 12 stundām dienā, ar degsmi, bet tad varēja arī uz laiku no ķīmiķa darba vispār izslēgties, nodoties citām nodarbēm.

Aspirantūras laikā J.Polis bija saslimis ar tuberkulozi un ārstējās sanatorijā, kad 1964.gadā oktobrī institūtā ar lekciju uzstājās Kijevas Politehniskā institūta profesors Fjodors Stepanovs, adamantāna ķīmijas celmlauzis Padomju Savienībā. Adamantāns ir ogļūdeņradis ar ļoti simetrisku molekulas struktūru: desmit oglekļa atomi tajā izvietoti tapāt kā dimanta kristāliskajā režģī (tikai brīvas saites pie oglekļa atomiem aizņem ūdeņraža atomi). Šo savienojumu vispirms čehu ķīmiķis S.Landa izdalīja no naftas, vēlāk ieguva sintētiski. Sākumā domāja, ka adamantāns kā ogļūdeņradis ir ķīmiski inerts. Taču 1963.gadā tā atvasinājumiem konstatēja izteiktu pretvīrusu aktivitāti, un drīz vien arī padomju informatīvajā biļetenā “Za Rubežom” parādījās ziņa par ASV firmas “Dupont” preparātu “simetrelu” (1–aminoadamantānu) jeb amantadīnu kā preparātu A virusu izraisītas gripas profilaksei.

Sākumā bija domāts, ka PSRS varētu iepirkt amerikāņu preparātu, taču Hillers apsteidza notikumu gaitu. 1965.gada 9.februārī notika pirmā Hillera un Poļa telefona saruna par jauno pretgripas preparātu un drīz S.Hillers savu aspirantu komandēja uz Kijevu specializēties adamantāna ķīmijā pie F.Stepanova (šie un tālāk dati no J.Stradiņa intervijas ar J.Poli 2009.g. 27 janvārī un 5.februārī).

Drīz vien Rīgā tika resintezēts amerikāņu “simetrels” ar nosaukumu “midantāns”. Šo preparātu un vēlāk dažus tā līdziniekus sintezēja Jānis Polis ar savām palīdzēm Ilzi Gravu, Baibu Ragueli un Birutu Vilni, bet savienojumu antivirālo aktivitāti izpētīja Mūza Indulēna A.Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūtā, kur šos pētījumus īpaši atbalstīja institūta direktore Rita Kukaine (organisko savienojumu antivirālās aktivitātes pētījumi Latvijā pirms tam netika veikti un bija jāapgūst visas attiecīgas metodikas). Būtiski arī tas, ka šai jomai reālu atbalstu sniedza arī izcilais virusologs Ļeņina prēmijas laureāts Anatolijs Smorodincevs (1901–1986), kurš organizēja aktīvo savienojumu klīniski epidemioloģiskās pārbaudes. Kā jau sacīts, midantāns (amantadīns) nebija oriģināls preparāts, taču to ražoja Rīgā un plaši lietoja A vīrusa izraisītās gripas profilaksei. Tas saglabājis savu nozīmi kā pretparksionisma līdzeklis arī šodien “Olainfarm” ražojumu asortimentā un joprojām iekļauts LR Zāļu reģistrā.

Taču svarīgi bija izstrādāt līdzekli ne tikai gripas profilaksei, bet arī ārstēšanai.

Un te nu Polis “Dupont” Nīderlandes patentos uzdūrās lielam skaitam firmas patentēto adamantāna atvasinājumu, sāka daudzus resintezēt pats un nodeva tos virusoloģiskām pārbaudēm uz Mikrobioloģijas institūtu. Plašajā formulu klāstā bija arī strukturāli tuvais midantāna analogs (α–metil–1–adamantilmetilamīns), ko firma nodēvēja par rimantadīnu, taču kā reāls preparāts firmai vien zināmu apsvērumu dēļ tas ASV ražots netika.

Pēc autora sniegtajām ziņām šīs vielas parauga pirmā elementanalīze Rīgā veikta 1969. gada 5.novembrī un jau 1969. gada 12.decembrī iesniegta pirmā PSRS autorapliecība par remantadīna ražošanas paņēmiena izstrādāšanu, bet 1970.gada 17.februārī tas nodots Indulēnai pārbaudēm. Izpētot šo ASV patentā jau pieminēto savienojumu, tika konstatēts, ka remantadīns ir daudz aktīvāks nekā midantāns, turklāt tas ir ar ne tikai profilaktiskām, bet arī ar terapeitiskām īpašībām, darbojas uz gripas vīrusa ačgārno transskriptāzi.

Vispirms jau savā OSI laboratorijā 1972.gadā pats Polis uzsintezēja pirmo kilogramu, paralēli izstrādāja vielas ražošanas reglamentu Eksperimentālajai rūpnīcai, kas 1972.gada nodrošināja jaunās vielas pirmos kilogramus plašākai klīniski epidemioloģiskajai pārbaudei Ļeņingradā. Te izšķiroša loma bija jau minētājam PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas akadēmiķim Anatolijam Smorodincevam, toreizējam Vissavienības Gripas institūta direktoram. Atgādināšu, ka Smorodincevs savulaik plašā klīniskā eksperimentā bija pārbaudījies Selina dzīvo vakcīnu pret poliomielītu , kas ļāva likvidēt PSRS poliomielītu kā epidēmiju, par ko saņēma kopā ar Čumakovu Ļeņina prēmiju 1963.gadā. Pēc tam Smorodincevs pats bija arī radījis pirmās vakcīnas pret gripu, ērču encefalītu, masalām. Taču atšķirībā no daudziem virusologiem, kas vienpusīgi iestājās par vakcināciju, Smorodincevs atbalstīja arī pretvīrusu ķīmisko vielu meklējumus. Turklāt viņš bija toreizējā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja – progresīvi domājošā Alekseja Kosigina ārsts un medicīniskais konsultants, kura kompetencē bija klīniski epidemioloģisko masveida izmēģinājumu īstenošana. Būtībā šis atbalsts, Rīgas un Ļeņingradas zinātnieku sadarbība lielā mērā izšķīra remantadīna kā PSRS medicīnas praksē iekļauta zāļu līdzekļa likteni.

Pirmais jaunā pretgripas līdzekļa nosaukums PSRS bija “meradāns”, ar šādu nosaukumu notika pārbaudes. Taču tieši Smorodincevs esot ieteicis nosaukumu “remantadīns”, kad preparātu 1975.gadā reģistrēja PSRS Farmakoloģijas komitejā. Smorodincevs arī ziņoja par šo preparātu sava ASV brauciena laikā, detantes gaisotnē, un viņa ziņojums izraisīja Amerikā zināmu sensāciju plašā epidemioloģiskā materiāla un klīniski apstiprināto datu dēļ. Iespējams, ka preparāta nosaukuma maiņa, tuvinot to ASV proponētajam “rimantadīnam”, bija šī brauciena sekas.

Tikām Hillers jau bija miris, arī Smorodincevs vairs nebija Gripas institūta direktors. Ar preparāta rūpniecisku ražošanu arī negāja tik viegli, daudzi Maskavas ierēdņi bija pret to, cerot uz ASV preparāta importu un arī skaudības dēļ. Tad Polis izšķīrās par pārdrošu soli Hillera garā. 1976.februārī PSKP XXV kongresa debatēs tika runāts par gripas epidēmiju izraisītajām darbaspēka zaudējuma problēmām PSRS industrijā. Polis no institūta pēc darbadienas ap pusnakti devās uz Rīgas galveno pastu un deva telegrammu tieši PSKP ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam, ka Rīgā ir efektīvs preparāts pret gripu, bet esot grūtības to ieviest. Sākumā telegrammu negribēja pieņemt, jo Polis to bija parakstījis kā institūta darbinieks, taču galu galā to nosūtīja. Pēc tam kopā ar prof. Smorodincevu viņi abi apstaigāja Maskavā vadošu instanču kabinetus, lai panāktu Vissavienības finansējumu jaunā preparāta ražošanai. Tā nu remantadīns bija kļuvis par politisku problēmu un, kā redzams, tā ieviešana pat padomju veselības aprūpes sistēmā nebija tik vienkārša.

Kā zināms, 1972.gadā Olainē tika dibināts jauns Vissavienības uzņēmums – tagadējais “Olainfarm”, un viens no tā pirmajiem oriģinālpreparātiem bija tieši remantadīns, ko sāka ražot 1976.gada rudenī – uz jauno gripas sezonu saražoja pirmos 485 kg. Preparāta ražošanas tehnoloģiju patentēja arī ārzemēs – ASV, Lielbritānijā, Beļģijā (1972), Indijā (1972), VFR (1979), arī Francijā, Japānā. Polim ar līdzautoriem pieder 8 ārzemju patenti un trīs PSRS autorapliecības par remantadīnu; arī citur pasaulē (cik zināms, arī Ķīnā) preparātu ražo pēc Rīgā izstrādātām Poļa tehnoloģijām.

Tātad šogad aprit 42 gadi kopš pirmās remantadīna ķīmiskās sintēzes Rīgā un 35 gadi kopš tā ražošanas sākšanas tagadējā “Olainfarm”. Arī šodien tas joprojām ir viens no šajā firmā ražotajiem pamatpreparātiem. To patērē Latvijā (ap 10 – 12% no ražošanas apjoma), eksportē uz Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Bulgāriju, Lietuvu, Moldovu, Uzbekiju, Gruziju (J.Savicka sniegtie dati), arī Poliju un Čehiju. “Olainfarm” ražošanas apjoms ir 5,5 miljoni iepakojumu gadā, (2008.), (2004.g. tas bija 1,7 milj. – pieprasījums audzis!), eksporta vērtība sniedzas ik gadus daudzos miljonos latu. Tā arī ir viena no Latvijas intelektuālajām eksportprecēm, ko lieto ne tikai pret A tipa gripas vīrusu, bet arī pret ērču encefalīta izraisītāju. Tiesa, remantadīna cena arvien pieaug.

Jānis Polis ir arī vairāku citu adamantāna rindas preparātu izgudrotājs (gludantāns, adapromīns), taču nozīmības un popularitātes ziņā remantadīnu neviens nav pārspējis un šie preparāti šodien vairs arī nav zāļu tirgū un medikamentu rokasgrāmatās. Izgudrotājs ir publicējis ap 90 zinātnisku rakstu, saņēmis 36 autorapliecības, 15 ārzemju patentus. Viņš ir bijis starp pašas pēdējās Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātiem (1989), saņēmis Grindeļa medaļu (1997) un LZA goda doktora grādu (1999). Bez tam institūts, g.k. pateicoties J.Polim kopā ar Vissavienības Farmācijas ķīmijas institūtu (BНИХФИ) Maskavв 1976.gadā saņēmis IV pakāpes PSRS Ministru Padomes prēmiju. Starp citu, tieši pētījumiem pretvīrusu preparātu meklējumos institūtam tajos gados jāpateicas par ļoti dāsnu Vissavienības finansējumu, kas ļāvis te attīstīt arī pētījumus bioorganiskajā ķīmijā un molekulārbioloģijā, sekmējis E.Grēna un G.Čipēna pārstāvēto virzienu izvēršanos to agrīnajos attīstības posmos.

NE GLUŽI VEIKSMES STĀTS

Viss tas it kā liecinātu par success story, veiksmes stāstu, taču izgudrotāja mūžs nebūt nav bijis rozēm kaisīts. Jāņa Poļa tēvs, atgriezies dzimtenē no angļu gūsta, tika notiesāts uz 25 gadiem, un izgudrotājs bija represētā dēls (tēvu vēlāk reabilitēja). Hillers uzņēmās lielu atbildību, uzticēdams Polim atbildīgus darbus institūtā, bet Polis visus komunistiskā režīma gadus tā arī nedrīkstēja izbraukt uz ārzemēm (невыездной). Nodoрanās zinātnei un izgudrotāja aktivitātēm bija viņa pašapliecināšanās veids, un jāuzteic institūts, kas viņu atbalstīja. Taču paša impulsīvais, nereti neaprēķināmais raksturs sagādājis J.Polim daudz nepatikšanu un galu galā veicinājis viņa aiziešanu no institūta. Viņa motivācija nekad nav bijusi strādāt naudas vai apbalvojumu dēļ un nekā viņš netika iekrājis.

Neparedzēti sarežģījumi radās ar dzīvokli, jo nelaimīgā kārtā Polis bija īrējis dzīvokli privātmājā, pie Āgenskalna tirgus, ko bija spiests atstāt. Cilvēks, kurš būtu cienīgs kļūt par miljonāru, 1990.gadu beigās uz vairākiem gadiem nokļuva sociālās hierarhijas apakšstāvos, bez līdzekļiem un bez mitekļa. Par laimi, šis dzīves paradokss rada samērā pozitīvu risinājumu, pateicoties rezonansei plašsaziņas līdzekļos un es iedrīkstos sacīt, arī Latvijas ZA atbalstam. Rīgas Dome 2000.gadā piešķīra izgudrotājam ciešamu dzīvokli pilsētas sociālajā mājā Rāznas ielā, kuru Jānis Polis iekārtoja ar rūpību un mīlestību. Neilgi pirms tam viņš beidzot arī nostrificēja savu kandidāta grādu un varēja kļūt par Valsts emeritēto zinātnieku, tika ievēlēts par LZA goda doktoru.

Domāju, ka šis ir ļoti spilgts, ja ne Latvijā pats spilgtākais piemērs sabiedrības attieksmei pret izgudrotāja darbu. Ja ne remantadīns, par kuru ar tādu enerģiju un iedvesmu cīnījās Jānis Polis, nez vai viņa dzīves samezglojumi būtu nokārtojušies, taču vai sabiedrībai nebūtu pašai – ātrāk un gludāk – jānovērtē izgudrotāja darbs, kura rezultāts tik daudziem un tik dažādās valstīs ir nesis atvieglinājumu no ciešanām?

Jānis STRADIŅŠ

Zinātnes Vēstnesis - 2009.g. 23.februāris