Pāreja uz vasaras laiku, saīsinājumā DST (angļu: Daylight saving time), ir pulksteņu pārregulēšana, lai vakaros dienasgaisma būtu ilgāk, bet rītos - mazāk, un tādējādi tiktu taupīta elektroenerģija. Parasti pāreja uz vasaras laiku notiek, pavasarī pagriežot pulksteņus par stundu uz priekšu, bet rudenī - pagriežot par stundu atpakaļ.

Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18.gadsimta beigās. 1784.gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju “Par pāreju uz vasaras laiku”, ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru “Journal of Paris” laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B.Frenklinam rādās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B.Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās šī ideja par pāreju uz vasaras laiku. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B.Frenklins izrēķināja cik daudz līdzekļus Parīzes iedzīvotāji iztērē ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā, laikā no 20.marta līdz 20.septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas.

Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907.gadā anglis Villiams Villetts atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V.Villetts ierosināja pagriezt pulksteni uz priekšu par 80 minūtēm, katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai griezt laiku atpakaļ. Toreiz V.Villetta ideju noraidīja, tomēr 1916.gadā Anglijas Parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu Griničas laikam.

Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz - I Pasaules kara sākumā saka lietot Vācija, Lielbritānija, Īrija un Francija. Jau toreizējais mērķis bija taupīt enerģiju.

II Pasaules karā laikā Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vasaras laiks (Double Summer Time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika (Griničas laika) pat par divām stundām.

Arī ASV 1918.gadā pieņēma likumu par pāreju uz vasaras laiku nolūkos, lai taupītu resursus dalībai I Pasaules karā. Šis likums pastāvēja tikai septiņus mēnešus starp 1918. un 1919.gadu, jo šis likums izrādījās nepopulārs amerikāņu vidu.

Lielākā daļa Eiropas valstu vasaras laiku ieviesa 70.gados. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad Padomju Savienība ar 1980.gada 1.aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, ieviesa pāreju uz vasaras laiku.

Pirmā direktīva, kas saskaņoja vasaras laika sākuma un beigu datumus, stājā spēkā 1981.gadā. Tikai septītajai direktīvai (Eiropas Parlamenta un Padomes 1994.gada 30.maija direktīva 1994/21/EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku) izdevās no 1996.gada Eiropas Savienības dalībvalstīs noteikt vienotu vasaras laika skaitīšanu bez jelkādiem izņēmumiem - no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. Devītā direktīva pēc skaita, kuru Eiropas Savienības Padome pieņēma 2001.gada janvārī, jau balstījās uz daudziem apjomīgiem pētījumiem. Turklāt kopējais Eiropas Savienības tirgus, transporta tīkli un telekomunikācijas vairs neļauj kaut vienai dalībvalstij skaitīt savu laiku atšķirīgi no pārējām. Pamatojoties uz ko no 2002.gada vasaras laiks sākās pilnīgi visās dalībvalstīs vienlaikus - marta pēdējā svētdienā pulksten 1:00 pēc Griničas laika.

2011.gada 27.martā plkst. 3.00 (naktī no sestdienas uz svētdienu) Latvijā un daudzviet citur pasaulē notiks pāreja uz vasaras laiku, kad pulksteņa rādītāji būs jāpagriež par vienu stundu uz priekšu.

Patlaban pavasarī un rudenī pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atpakaļ griež aptuveni 70 pasaules valstu iedzīvotāji.

Vasaras laika ietekme 

Zinātniskie pētījumi liecina, ka pāreja uz vasaras laiku samazina izlietotās enerģijas daudzumu, kā arī samazina ceļu satiksmes negadījumu un pastrādāto noziegumu skaitu. Gandrīz ikviens, bet visvairāk ziemeļvalstu iedzīvotāji, izjūt tumšās sezonas depresiju. Gaismas papildus stunda dod gan šo psiholoģisko, gan fizisko veselību (gaisma veicina D vitamīna sintēzi un ārstē ādu), gan drošības sajūtu.

Tomēr zinātniskie pētījumi atklāj arī negatīvās laika maiņu puses. Laika grozīšana īslaicīgi ietekmē dažu cilvēku veselības stāvokli un emocionālo labsajūtu, daļai cilvēku traucē bioloģisko ritmu, pašsajūtu, darba spējas. Turklāt daudzviet pasaulē izveidotas sabiedriskas organizācijas, kas cenšas panākt, lai pāreja no ziemas uz vasaras laiku tiktu atcelta.

Lielākā daļa pētījumu uzrāda elektrības ietaupījumus līdz 0,5 %. Tai pat laikā pulksteņu grozīšanas pretinieku asociācijas iebilst, ka lampiņu ietaupītās kilovatstundas arvien vairāk aprij kondicionēšanas sistēmas un apkure drēgnajos rītos. Turpretim, Itālijas enerģētikas aģentūras saskaitījusi, ka itāļi vasaras laika ietaupījums (0,3 % no valsts patēriņa) pārvērts naudas izteiksmē sastāda 126 miljoni eiro katru gadu. Holandiešu konsultāciju firma “Research voor Beleid International” saskaitīja līdzīgu ietaupījuma procentu (0,3 %), bet, atņemot apkures palielinātās izmaksas, no ietaupītajiem 2,5 miljardiem eiro palika tikai 800 miljoni. Vēl atņemot papildus degvielas izmaksas, kopīgais energoresursu ietaupījums ik gadus Eiropas Savienībā varot būt vairs tikai 200 miljoni eiro.

Holandiešu Darba devēju asociācija uzskata, ka vasaras laiks pagarina izklaides vietu darba laiku par 10 %, kas pārvēršot naudas izteiksmē dotu papildus 22,5 miljonu eiro papildus apgrozījuma. Viesnīcu un restorānu apgrozījums palielinās par 5 % (13,5 miljoniem), kas kopumā sektoram dod pieaugumu par 3 % un rada 500 papildus darba vietas. Tādējādi ekonomiskais efekts skaidri parādās nevis elektroenerģijas taupīšanā, bet gan izklaides industrijas ienākumos.

“Atomic Data and Analysis Structure” (ADAS) pētījumi Lielbritānijā skaidri pierādīja, ka pateicoties papildus stundai vakarā sporta un atpūtas aktivitātes brīvā dabā pieaug par 25 līdz 30 %. Skeptiskākie “American College of Healthcare Executives” (ACHE) pētījumi norāda, ka atpūtas vietas neņem vērā papildus stundu un tiek slēgtas ātrāk (restorāni, izklaides vietas).

Katram argumentam ir pretarguments. Visu, kas ietaupīts apgaismojumam, notērē apkurei no rītiem un kondicionēšanas iekārtām pusdienlaikā. Vasaras laiks jauc bioritmus, bet dod drošības sajūtu un laiku vakaros. Kas vietējam tūrismam dod ienākumus, tas starptautiskajiem pārvadātājiem nes zaudējumus. Videi mazāk piesārņojuma no rīta, bet vairāk vakarā.

Kaut arī daudzie pētījumi un analīzes nepierāda pārliecinošu vasaras laika ekonomisko un sociālo efektu, Eiropas Savienības dalībvalstis atbalsta vasaras laika režīmu.

Informācijas avots: Latvijas Ekonomikas ministrija