Piedāvājam ielūkoties Rēzeknes pilsētas dzīvē vairāk kā simts gadus senā pagātnē Ivana Venediktova acīm, kurš 1911. gadā laida klajā pirmo rokasgrāmatu-bukletu par Rēzekni. Kā toreiz dzīvoja rēzeknieši?

Režica toreiz bija provinciāla Vitebskas guberņas pilsētiņa. Attīstība tajā sākusies pēc šosejas Pēterburga – Varšava izbūves 1836. gadā un 1862. gadā izbūvētā Ziemeļrietumu un Maskavas – Vindavas dzelzceļa.

No 1773. gada Rēzekne kļuva par Dvinskas provinces Pleskavas guberņas apriņķa pilsētu, 1774. gadā tā bija Polockas guberņas sastāvā, 1796. gadā nosaukta par Baltkrievijas guberņas ārštata pilsētu, savukārt no 1802. gada – Vitebskas guberņas apriņķa pilsēta.

Rokasgrāmatā teikts, ka klimats mūsu pilsētā bijis mērens un veselīgs, tāpēc vasarā šeit uzturējās daudzi iebraucēji no Pēterburgas. Rēzeknieši bija iekopuši daudzus dārzus. Rosība pilsētā risinājās galvenokārt divās ielās: Большая Люцинская un Большая Николаевская – pirmajā atradās tirdzniecības centrs, savukārt otrajā valdības iestādes.

Tolaik Rēzeknē bija 2 500 dzīvojamās mājas, no tām 180 akmens un 2 320 - koka. Pilsētā bija 58 ielas, kuras apgaismoja 120 parastie un 16 petrolejas lukturi. Pilsētā bija viena pareizticīgo baznīca, viena viecticībnieku baznīca, divi vecticībnieku lūgšanas nami, viena katoļu baznīca, deviņi ebreju lūgšanu nami.

Pilsētā darbojās viena slimnīca, četras aptiekas, divas sabiedriskās pirtis, funkcionēja bankas un kantori. Pilsētā bija 11 ārsti.

Režicā darbojās sekojošas mācību iestādes: vīriešu ģimnāzija, pilsētas skola, sieviešu ģimnāzija, arodskola, tirdzniecības skola, trīs draudzes skolas, viena baznīcas draudzes skola, viena ebreju vīriešu un viena ebreju sieviešu skola, viena Talmud-Toras skola.

Toreiz pilsētā bija divas tipogrāfijas.

Rēzeknē bija tautas nams ar 214 vietām un vasaras teātris. Maksa par vienu skatītāja vietu bija noteikta 1 rublis 25 kapeikas. Izrāžu zāli bija iespējams nomāt arī privātām izrādēm, maksa: no 15 līdz 25 rubļiem.

Pilsētas lepnums bija ugunsdzēsēju komanda ar savu orķestri, kas svētku reizēs spēlēja pilsētas parkā pie baznīcas. Pilsētā funkcionēja telefona sakari ar 72 abonentiem, bija pieejami savienojumi ar Režicu, Velioni, Varakļāniem, kā arī lielākajām muižām Rozentovu un Rikopoli.

Pilsētā darbojās viesnīca „Krievija”, kuras numuriņiem bija dažādi neparasti nosaukumi: mēbelētas istabas „Vindava”, „Pēterburgas”, „Berlīne”, „Bristole”, „Centra”, „Vecā Krievija”, numuriņi iebraucējiem – „Vīnes”, „Parīzes”, „Komerciālie”.

Rēzeknē bija 19 625 iedzīvotāji – 6 149 latvieši – katoļi un poļi, 4 431 krievi, 8 894 ebreji, 140 vācieši un latvieši luterāņi un 7 citas nacionalitātes cilvēki.

Pēc reliģiozās piederības: 8 898 jūdajieši, 3 316 vecticībnieki, 1 115 pareizticīgie, 1 115 katoļi, 140 luterāņi.

1. janvārī, 2. jūlijā un 8. septembrī pilsētā tika organizēti gadatirgi, kuros tika tirgoti lauksaimniecības produkti un mājlopi.

Dzīve tajā laikā nebija lēta. Apgrozībā tikko kā bija nākuši zelta rubļi. Piemēram, 6-10 istabu dzīvoklis maksāja 300 – 1000 rubļus, 2-6 istabu – 60-300 rubļus, 1-2 istabas līdz 60 rubļiem. Pilsētā bija 38 ormaņi. Vienu stundu ilgs brauciens maksāja 30 kapeikas, no vienas stacijas līdz otrai 50 kapeikas. Par braucienu pilsētas robežās – 20 kapeikas. Jaungadā, Lieldienās un Ziemassvētkos maksa bija pēc vienošanās. 

Rokasgrāmatā sīki aprakstīti pasažieru un kravas vilcienu kustības saraksti, tajā nosauktas visas amatpersonas, tirdzniecības un izklaides iestādes. Tolaik pilsētā darbojās slavenā H. M. Manteifeļa alus darītava, I. M Levina ādas darbnīca, aušanas darbnīcas, ziepju fabrika, riteņu smērvielas rūpnīca, G. A. Lešinskogo dzirnavas, darbojās gāzētā ūdens ražotne, ķieģeļu un dakstiņu izstrādājumu ražotnes. Kirsanovu ģimenes gatavotie pieminekļi, kuri sastopami vecās kapsētās, līdz pat šai dienai nebeidz pārsteigt ar savu augsto izpildījuma kvalitāti un skaistumu.

Pilsētnieki bija raduši iztikt ar tiem līdzekļiem, kuri bija pieejami. Lieliski prata novērtēt katru rubli un kapeiku, pārvaldīja savus līdzekļus lieki netērējot. Pilsētas ieņēmumi un izdevumi sastādīja 30 985 rubļus un 89 kapeikas.

Rēzeknes apriņķī toreiz bija 18 pagasti. Tā teritorijā dzīvoja 136 445 cilvēki, 78 926 – latvieši, 10 152 – ebreji, 40 180 – krievi, 6 506 – poļi, 435 – vācieši, 171 – lietuvieši, 75 – citi.

Apriņķī bija 113 907 – zemnieki, 19 842 – mietpilsoņi, 350 – tirgotāji, 1 917 – muižnieki, 87 garīdznieki, 342 – citi.

Lūk tāda bija pilsēta un tās apriņķis pirms vairāk kā 100 gadiem. 20. gadsimta kari, revolūcijas, uzbrukumi un represijas nav saudzējušas Rēzekni. Ir krasi mainījies pilsētas izskats un tās iedzīvotāju sastāvs, daudzi gājuši bojā vai aizbraukuši, mainījušies vai izzuduši iedzīvotāju slāņi.

Bez pagātnes nevar būt arī nākotnes. Atmiņas par mūsu senčiem ar cieņu ir jānodod nākamajām paaudzēm. Viņi prata draudzīgi sadzīvot un strādāt viens otram līdzās, saglabājot savu valodu, kultūru, tradīcijas, ticību. Vai tiešām viņu pēcteči, izejot cauri dažādiem laikmetu sarežģījumiem, ir to visu zaudējuši?

1994. gada janvāris – aprīlis, Rēzekne, A. Grodzickis