Šogad septiņdesmito dzimšanas dienu svinētu DŽONS LENONS. Ģeniālākais no "The Beatles" – superslavenā Liverpūles četrinieka, bez kura elektrizējošo un eiforiska prieka piestrāvoto dziesmu klātbūtnes nav iedomājams vesels laikmets.

"Mana ģimene bija piecas sievietes"

Mazais Džons Vinstons (vārdu viņš saņēma par godu vectēvam no tēva puses un pašam seram Vinstonam Čērčilam. Vēlāk, jau pēc otrajām laulībām, viņš to papildināja ar Ono) šajā pasaulē ieradās Liverpūlē 1940. gada 9. oktobrī. Tas notika, gaismai austot, sirēnu kaukšanas un bumbu sprādzienu pavadībā, jo tieši tajā naktī nacistu aviācija veica kārtējo uzlidojumu Britānijas pilsētām. Viņa tēvs Alfrēds Lenons – britu tirdzniecības flotes jūrnieks – drīz pēc dēla piedzimšanas ģimeni pameta. Džons palika ar māti Džūliju – visai savdabīgu un ekscentrisku būtni, kura pamanījusies nokavēt savas kāzas, jo bija piemirsusi par tām un aizgājusi uz kino. Džūlija drīz apprecējās otrreiz un dēlu atdeva audzināšanā savām māsām. "Mana ģimene bija piecas sievietes. Piecas stipras, inteliģentas sievietes. Piecas māsas. Vienai no viņām gadījās kļūt par manu māti. Viņa vienkārši nezināja, kā tikt galā ar dzīvi," atcerējās Džons.

Galu galā šefību pār zēnu uzņēmās Džūlijas vecākā māsa Mērija – autoritatīva un stingra sieviete, kura centās Džonu audzināt protestantiskās tradīcijās. Nākamais mūziķis jau kopš bērnības bija ļoti patstāvīgs, apķērīgs, tomēr īsts dumpinieks.

"Bezcerīgs. Klasē uzvedas kā klauns," šādi skolotāji raksturoja Džonu 50. gadu sākumā, kad viņš mācījās "Quarry Bank" vidusskolā Liverpūlē. Vienīgie priekšmeti, par kuriem Džons izrādīja interesi, bija zīmēšana un angļu valoda un literatūra, lai gan viņa interešu lauks reti kad sakrita ar skolas programmu. Džona mīļākās grāmatas bija Roberta Luisa Stīvensona "Bagātību sala" un Luisa Kerola "Alise Brīnumzemē".

Džons bērnībā izcēlās ar neticamu muzikālu apdāvinātību, lai gan viņa dzimtā mūziķu nebija. 1957. gadā Džūlija, kura bija atjaunojusi kontaktus ar dēlu, uzdāvināja viņam pavisam vienkāršu ģitāru un iemācīja spēlēt pirmos akordus, aizlienētus no sava elka Elvisa Preslija repertuāra. 1956. gada janvārī britu hitparādes pirmo vietu iekaroja Bila Heilija slavenā "Rock Around The Clock", pēc mēneša to nomainīja Elvisa "Heartbreak Hotel", un Džonam kļuva skaidrs, ka roks ir arī viņa ceļš. "Ģitāra nav slikta lieta. Bet ar to vien tu iztiku nenopelnīsi," viņam mēdza teikt stingrā tante Mērija.

Kā satikās Pols ar Džonu

Pirmo savu grupu Džons nosauca par godu nīstajai skolai – "The Quarrymen". Sākumā puiši vienkārši trinkšķināja ģitāras, bet vēlāk, iedvesmojušies no toreizējā skifla karaļa Lonnija Donegana, pievērsās šim savdabīgajam stilam, kam raksturīgs folkmūzikas un roka sajaukums. Pēc dažiem gadiem jau pavisam citā sastāvā šī grupa pārtapa leģendārajos "The Beatles". Bet līdz tam vēl vajadzēja nedaudz pagaidīt.  

Pirmie "The Quarrymen" dalībnieki bija trīs Džona skolas biedri – Pits Šotons, Naidžels Vollijs un Aivens Voens. Vēlāk viņiem piebiedrojās Rods Dēviss, Ēriks Grifits un Kolons Hantons. Nevienam no viņiem nebija lemts ieiet vēsturē, ja nu vienīgi Voenam – ar to, ka tieši viņš 1957. gada jūlijā Džonu iepazīstināja ar kādu Elvisam līdzīgu zēnu, tērpušos baltā uzvalkā un melnās ūziņās, – Polu Makartniju. Izrādījās, ka abiem ir kopīgi elki – amerikāņu rokenrola milži Bils Heilijs, Džins Vinsents, Badijs Holijs un, protams, Karalis Elviss! Pols jau tad bija sācis sacerēt dziesmiņas, un tagad viņš to turpināja kopā ar Džonu. Makartniju mājas viesistaba kļuva par viņu pirmo ierakstu studiju. Sacerējuši dziesmu, viņi zem tās parakstījās abi, šādi turpinot līdz pat "bītlu" beigām. 1958. gadā grupai pievienojās Pola draugs ģitārists Džordžs Harisons, 1961. gadā – pašā slavas ceļa sākumā – bundzinieks Ringo Stārs.

Beidzot vidusskolu, Džons izkrita pilnīgi visos eksāmenos, tomēr beigās iestājās Liverpūles mākslas koledžā. 1958. gada 15. jūlijā zem policijas mašīnas riteņiem gāja bojā Džūlija. Tas bija viens no smagākajiem pārdzīvojumiem Džona dzīvē. Pēc daudziem gadiem, jau nokļuvis slavas virsotnē, viņš uzrakstīja dziesmu "Mother" ("Māte"), kurā vienkāršiem vārdiem, bet satriecoši izdziedāja savas atmiņas: "Māt, tev biju es, bet man nekad nebija tevis..."

Liverpūles mākslas koledžā Džons iepazinās ar jauku meiteni no labas ģimenes Sintiju Pauelu, kura 1962. gada vasarā, jau būdama gaidībās ar Lenona vecāko dēlu Džūliānu (arī viņš ir mūziķis), kļuva par viņa sievu. Tā kā Džona grupa Liverpūlē jau bija iemantojusi zināmu popularitāti, viņa laulības plašai sabiedrībai slēpa. Lenons nekad neizcēlās ar sevišķu uzticību. 1968. gadā viņu laulība tika šķirta, un Pols Makartnijs mazajam Džūliānam veltīja nemirstīgo balādi "Hey Jude". "Es biju kopā ar Džonu desmit viņa dzīves gadus – vislieliskākos, neparastākos, notikumiem bagātākos," Sintija vēlāk atcerējās grāmatā "Džons" (angļu valodā iznāca 2005. gadā).

Uzvarot Elvisu

1959. gadā Džona grupa, kura tad jau bija pārdēvējusies par "Silver Beetles", oficiāli sāka uzstāties ar "The Beatles" nosaukumu. Jautāts, kāpēc viņi izvēlējās tieši šo vārdu, Lenons vienmēr atbildēja: "Vienkārši tāpat vien", lai gan zināms, ka ideja nāca no viņa.

Pasauli bītli sāka iekarot ar Liverpūles tavernām un krodziņiem, par uzstāšanos saņemot septiņas astoņas mārciņas.

Situācija krasi izmainījās, kad par viņu menedžeri kļuva Braiens Epstains. Sava "sargeņģeļa" uzraudzībā bītli sāka doties veiksmīgās Eiropas turnejās, un drīz Hamburgā viņus pazina labāk nekā Liverpūlē. Vācijā, spēlējot vairāk nekā desmit stundas dienā, Džons arī pirmo reizi pamēģināja narkotikas. Drīz bītlus sāka aicināt uzstāties britu televīzijā, bet 1962. gadā sekoja viņu triumfālā izraušanās. Klajā nāca bītlu pirmā plate "Love me Do" ("Mīli mani"), kurai drīz vien sekoja "Please, Please Me" ("Lūdzu, sagādā man baudu"). Un maisam bija gals vaļā! Zibensātrumā un pilnīgi negaidīti Džons ar trim draugiem nonāca absolūtā publikas mīlestības viesuļa epicentrā.

Pavisam jauniņš Lenons – vēl bez vēlāko gadu dumpinieciskās ārienes, tāpat arī Makartnijs, Harisons, Stārs. Visi, pēc Epstaina pavēles, safrizējušies kā paraugzēni un tērpušies pieklājīgos melnos uzvalciņos (vēlāk to autors bija Pjērs Kardēns). Patiesībā šos ierakstus ir grūti klausīties, jo skaņu gandrīz nevar dzirdēt – traucē publika, sajūsminātās pielūdzējas krīt ekstāzē, raud, plēš drēbes... 1963. gada oktobrī, pēc tam, kad klajā nāca bītlu singls "She Loves You" ("Viņa mīl tevi"), britu avīze "Daily Mirror" deva visai šai jezgai vārdu – bītlumānija.

Novembrī Liverpūles četrinieks piedalījās Britānijas gada galvenajā šovā – Karaliskajā varietē, kuru ar savu klātbūtni pagodināja Karaliene Māte un princese Margareta. Džons arī šeit pamanījās izcelties, vēršoties pie zāles ar aicinājumu: "Tos, kas sēž lētākajās vietās, aicinām aplaudēt. Pārējie var aprobežoties ar dārglietu žvadzināšanu." Nedaudz vēlāk viņš kā aptracis drāzās pa britu galvaspilsētas ielām "Jaguar" kabrioletā, kliegdams: "Es esmu Londonas karalis." 1965. gadā visus četrus bītlus iecēla Britānijas bruņinieku kārtā. (Džons gan no šā goda vēlāk demonstratīvi atteicās, protestējot pret Vjetnamas karu). Britānija un tūlīt arī visa pasaule bija pie viņu kājām. Sekoja nepārtraukti pārlidojumi no vienas zemeslodes vietas uz otru, narkotikas, nakts orģijas, triumfālā viesturneja ASV, piedalīšanās slavenajā Eda Salivana šovā. "Mēs vēlējāmies pārspēt Karali Elvisu, bet atsevišķi to nespēja neviens no mums. Pols bija pārāk vājš, es ne pārāk skaists, Džordžs – pārāk noslēgts, Ringo – tikai bundzinieks. Tomēr kopā, četratā, mēs Elvisu pieveicām," intervijā žurnālam "Rolling Stones" atcerējās Lenons. Vēl pēc gada viņš sarunā ar britu laikraksta "Evening Standard" žurnālisti Morinu Klīvu izrunājās: "Mēs tagad esam populārāki nekā Jēzus. Nezinu, kas pazudīs pirmais – rokenrols vai kristietība."

1967. gadā klajā nāca bītlu astotais albums "Sgt. Pepper"s Lonely Hearts Club Band" ("Seržanta Pepera Vientuļo siržu kluba orķestris") – pēc žurnāla "The Rolling Stones" vērtējuma, viens no izcilākajiem rokmūzikas vēsturē. Tajā iekļautā Lenona dziesma "[L]ucy in the [S]ky with [D]iamonds" ("Lūsija dimantu debesīs") raisīja aizdomas, ka tās nosaukuma sakritība ar LSD abreviatūru varētu būt pamudinājums lietot narkotikas. Lenons gan vienmēr apgalvoja, ka esot iedvesmojies no kāda sava dēla Džūliāna zīmējuma.

"Dzīvojam kā siltumnīcā uz riteņiem. Augam kā sēnes – daudz ātrāk, nekā parastos apstākļos būtu iespējams," teica Džons kādā tā laika intervijā. Skaidrojot bītlu fenomenu, Lenons vēlāk atzina: "Mēs bijām kas līdzīgs medijiem spiritiskā seansā, kuri paši par sevi – bez saskarsmes, sadošanās rokās – nav nekas."

1968. gadā bītli izdeva savu spožo "Balto albumu". Šajā laikā Lenons bija nodevies pašizziņai, pastiprināti lietojot modernās narkotikas LSD, tomēr tieši dumpīgo sešdesmito beigās viņš sacerēja daudzas savas izcilākās dziesmas – arī "All You Need Is Love" ("Viss, kas tev vajadzīgs, ir mīlestība"), kas kļuva par visas pasaules hipiju himnu.

Iekāpjot citā laivā

1966. gadā Lenons devās uz Almēriju (Spānijā), lai uzņemtu filmu "Kā es uzveicu karu" ("How I won the War"). Tur viņš uzrakstīja neaizmirstamo dziesmu "Strawberry Fields Forever" ("Mūžīgie zemeņu lauki"). Tomēr, kā pats vēlāk atcerējās slavenajā 1980. gada intervijā žurnālam "The Playboy", šis laiks sagatavojis viņa aiziešanu no "The Beatles". "Spānijā man bija laiks domāt pašam ar savu galvu, prom no pārējiem. No tā brīža es meklēju veidu, kā attālināties, tomēr man nebija dūšas, lai patiešām iekāptu laivā un atstumtos no krasta." Kādā citā reizē viņš izteicās vēl skarbāk: "No 22 gadu vecuma biju saistīts visiem iespējamiem kontraktiem. Es nebiju brīvs. Biju kļuvis par amatnieku." Ievērojamais amerikāņu mūzikas kritiķis Džims Millers vēlāk rakstīja: "Lenons kļuva par pirmo un pagaidām pēdējo superzvaigzni, kas labprātīgi atteicās no šā statusa."

Pēdējā bītlu publiskā uzstāšanās notika 1966. gadā Sanfrancisko. Jau rudenī kādā Londonas mākslas galerijā Džons iepazinās ar Joko Ono – dīvainu, par sevi septiņus gadus vecāku, jau divas reizes precējušos japānieti, prestižas Amerikas skolas beigušu aristokrātu ģimenes atvasi, kura vēlējās pasauli iekarot ar savu avangarda mākslinieces talantu. Džons vienmēr bija iedomājies, ka viņš ir tas, kurš var izvēlēties sievieti. Šoreiz viss bija otrādi – Joko stundām sēdēja pie Lenonu ģimenes mājas durvīm Kenvudā, sūtīja viņam lakoniskas zīmītes ar vārdiem: "Dejo", "Elpo", "Vēro uguni līdz rītausmai..."

Daži Lenona biogrāfi uzskata, ka abi satuvinājās arī Džona bērnības iespaidu dēļ. Viņam šķitis, ka Joko ir līdzīga Džūlijai – tikpat ekscentriska, bezrūpīga, neparasta.

1968. gadā abi uzsāka kopīgu dzīvi Ringo Stāra apartamentos Montegjū avēnijā Londonā. Šampanietis, ikri, narkotikas, mīlestība – lūk, visa viņu tā laika ēdienkarte. Lenona un Ono kāzas notika Gibraltārā, jo līgavai bija problēmas ar britu vīzu. Pirms lielā notikuma viņi jau kā grupa "Plastic Ono Band" izdeva kopīgo albumu "Unfinished Music No.1: Two Virgins" ("Divi nevainīgie"). Tā vāku greznoja fotogrāfija, kurā abi bija redzami pilnīgi kaili. Pols Makartnijs esot pārmetis Džonam: "Varējāt taču atrast kādu simpātiskāku, ko fotografēt."

"1969. gadā mēs apprecējāmies. Tāpēc ar puišiem viss beidzās. Tas ir līdzīgi kā satikt savu pirmo sievieti. Tad tu pamet biedrus bārā. Tā ir tikai sagadīšanās, ka šie puiši bija plaši pazīstami," vēlāk teica Džons.

Sievas ietekmē Džons sāka atklātāk paust savu attieksmi pret pasaulē notiekošo, ceļojot apkārt un protestējot pret nabadzību, karu, nevienlīdzību. Pāra aktīvās sabiedriskās pozīcijas spilgta izpausme bija viņu "gultas akcijas", protestējot pret Vjetnamas karu. Medusmēnesi abi, pidžamās tērpti, pavadīja gultā veselas reportieru armādas kompānijā. Kādā no šīm reizēm Kanādas "Hilton" viesnīcā Džons paņēma rokās ģitāru un sacerēja slaveno dziesmu "Give Peace a Chance" ("Dodiet mieram iespēju"), kas vēlāk kļuva par pasaules miera aktīvistu himnu.

1969. gada 30. decembrī britu televīzija veltīja viņam raidījumu, kurā nodēvēja rokmūziķi par gadu desmita trešo ietekmīgāko politisko personu – tūlīt aiz Mao Dzeduna un Džona Kenedija. Tad jau Džons bija teicis ardievas bītliem, bet 1971. gada augustā viņi ar Joko ieradās Ņujorkā.

Uz Manhetenas uguņu fona

"Ņujorka ir līdzīga Romai, kāda tā bija Romas impērijas laikā. Es tad noteikti būtu dzīvojis Romā, tāpēc šobrīd gribu dzīvot Ņujorkā," teica mūziķis. Okeāna otrā krastā pāris uzņēma filmas, ierakstīja sešas ilgspēlējošās plates, piedalījās labdarības akcijās un miera kustībā. 1971. gadā iznāca Lenona slavenais albums "Imagine", kura tituldziesmā var nojaust daudz no viņa toreizējā dvēseles noskaņojuma. Tās ieraksts ir skaistu skumju caurausts un visur Joko, Joko...

Pirmais viņu dzīvoklis atradās Grīnvičvilidžā. Vēlāk pāris pārvācās uz daudz bagātīgākiem apartamentiem greznā, 19. gadsimta 80. gados celtā namā augšējā Īstsaidā tieši iepretī Centrālparkam. Vakaros paveroties tā septītā stāva logos, garāmgājēji nereti varēja saskatīt Džona un Joko siluetus. Lenons, frakas atlokiem plīvojot, dejoja ar sievu uz Manhetenas spožo uguņu fona...

1973. gadā Joko saņēma "zaļo karti" dzīvošanai ASV, Džonam tika pavēlēts divu mēnešu laikā pamest valsti. ASV valdības un FIB uzmanības lokā bija nonākušas slavenā mūziķa kreisās politiskās aktivitātes, nebija aizmirsts arī fakts, ka vēl Londonā viņš kopā ar Joko bija sodīts par marihuānas lietošanu. (Pastāvīgu uzturēšanās atļauju ASV Lenons saņēma tikai 1976. gadā.) Pēc tam abi uz gadu izšķīrās: "Joko vienkārši izlika mani aiz durvīm, jo es biju kļuvis par dzīvnieku, kam svešs delikātums un uzmanīgums. Tad es nonācu likteņa varā un nekas vairs nespēja mani aizsargāt pašu no sevis. Pats jau sen šo spēju biju zaudējis, jo līdz Joko to aizvien bija uzņēmušies vai nu Epstains, vai Pols," 1980. gada rudenī Lenons teica intervijā amerikāņu žurnālistei Barbarai Grostarkai (tā izrādījās pēdējā lielā intervija viņa mūžā).

"Pazaudētā gada" laikā Džons, kopā ar sievas sekretāri aizbēdzis uz Holivudu, nodevās narkotiku un dzeršanas neprātam, tomēr uzrakstīja arī daudzas izcilas dziesmas. 1974. gadā viņš piedalījās sava drauga Eltona Džona koncertā Ņujorkas "Medison Square Garden". Tur Džons atkal satikās ar Joko – tērpušos vakarkleitā, pērļu virteni ap kaklu... No tā brīža viņi vairs nešķīrās. Daži gan uzskata, ka Ono lēmumu palikt kopā ar Lenonu ietekmējusi arī atskārsme – bez Džona viņa savā mākslā nav nekas.

1975. gada 9. oktobrī – tieši Džona dzimšanas dienā – Joko dāvāja viņam dēlu Šonu. Pēc tam notika neticamais – slavenais mūziķis paziņoja, ka beidz karjeru, lai sevi veltītu ģimenei. Turpmākos piecus gadus viņš cēlās sešos no rīta, pabaroja dēlu, zīmēja viņam smieklīgas bildītes (vislabāk viņam padevās kaķi), pats cepa maizi, pienesa sievai kafiju gultā. Nerunāja ar žurnālistiem, reti tikās pat ar bijušajiem kolēģiem no "The Beatles". Apgalvoja, ka, beidzis sacerēt mūziku, pievērsīsies bērnu grāmatu rakstīšanai.

Joko šajā laikā bija pastāvīgi aizņemta. Viņa pārstāvēja Džonu sarežģītajās sarunās par bītlu iesaldētajiem finanšu kontiem. Vēlāk Lenonam no tiem tika 150 miljoni dolāru, divpadsmit miljonus vēl ik gadu pelnīja arī viņa agrākajos gados radītās dziesmas, kuras nu izpildīja citi. Joko prata šo bagātību pienācīgi izmantot. Lenonu pāra rokās nonāca divi milzīgi nekustamie īpašumi (viens agrāk piederēja Vanderbiltiem), 1600 akri ganību, jahta, īres nami...

Lenons sevi šajā laikā pa jokam sauca par Grētu Hjūzu vai Hovardu Garbo, ziņkārīgajiem attraucot: "Es nedzīvoju jums, bet gan sev, savai sievai un bērnam."

1980. gada oktobrī slavenais eksbītls iznāca no "pagrīdes" (viņš gan dusmojās, ja to šādi sauca), lai ierakstītu albumu "Double Fantasy", kura pirmā dziesma bija "Starting Over" ("No gala sākot"). "But when I see you darling/It's like we both are falling in love again..."* Šajos vārdos ir tik daudz no agrīno bītlu nevainīgās bezrūpības.

8. decembrī Lenona diena sākās kā parasti – ar nesteidzīgām brokastīm tuvējā itāliešu restorāniņā "La Fortuna", pēc tam viņš devās pie friziera, mājās sniedza interviju saistībā ar tikko iznākušo albumu. Ap vienpadsmitiem vakarā, atgriežoties no skaņu ierakstu studijas "Hit Factory", Lenons gāja bojā no psihiski nelīdzsvarotā slepkavas Marka Čepmena rokas. Uz viņu tika raidīti pieci šāvieni, četri sasniedza mērķi. Slavenā eksbītla nāve bija sāpīgs trieciens viņa pielūdzējiem visā pasaulē. Pēc rezonanses tā salīdzināta ar ASV prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija noslepkavošanu 1963. gadā.

Tikmēr Ņujorkas Centrālparkā joprojām plaukst "Zemeņu lauks" – piemiņas memoriāls, kuru atklāja drīz pēc Lenona nāves, atceroties vienu no viņa slavenākajām dziesmām. Tas izvietots netālu no parka Rietumu vārtiem – vietā, kur Lenons bieži mēdza pastaigāties.

Informācijai

Par godu Džonam Lenonam ir nosaukts Mēness krāteris.

Viņa radītā "Imagine" daudzās aptaujās ir atzīta par visu laiku labāko dziesmu. Kopš 2006. gada tā vienmēr skan Ņujorkas Taimskvērā vecā gada pēdējās minūtēs.

Džonam Lenonam ir sava zvaigzne Holivudas Slavas alejā.

Avots: wikipedia; Latvijas Avīze (08.10.2010.)