Jurijs Tiņanovs (1894–1943), rakstnieks, literatūrzinātnieks, izcils Puškina dzīves un daiļrades pētnieks. Dzimis Rēzeknē turīgā ebreju ģimenē. 1918. gadā beidza Petrogradas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un palika Padomju Krievijā. Ievērojamākais J. Tiņanova darbs ir romāns „Puškins” (nepabeigts). Kopš 80. gadiem Rēzeknē notiek slavenā novadnieka piemiņai veltīti literārie lasījumi. Šī gada oktobrī viņam paliktu 116 gadi.

Pirmais Kuhelbekera lasītājs

Stāsta Rīgas slāvu vēstures biedrības priekšsēdētājs Oļegs Puhļaks:

 - Jurijs Tiņanovs dzimis Vitebskas guberņas Režicas pilsētā (tagadējā Rēzeknē). Viņa tēvs bija ārsts, māte – ādās rūpnīcas līdzīpašniece. 1904. – 1912. gados Jurijs mācījās Pleskavas ģimnāzijā, ko pabeidza ar sudraba medaļu. Mīlestība pret krievu literatūru satuvināja viņu ar topošo rakstnieku Venjaminu Kaverinu. Ar laiku šī draudzības pārtapa radniecīgās saitēs – Kaverina māsa Lija 1916. gadā kļuva par Tiņanova sievu.  

Pabeidzis mācības Petrogradas Universitātes vēstures – filoloģijas fakultātē, Tiņanovs bija atstāts universitātē ar mērķi pabeigt zinātnisko darbu. Pašlaik ir iespējams vienīgi izteikt minējumus kāpēc plašajā „Puškins un viņa ēra” tematikā Tiņanovu īpaši piesaistīja V. Kuhelbekera figūra. Acīmredzot vienu no galvenajām lomām nospēlēja tas, ka Tiņanovam tik tuvā pilsēta Režica atradās blakus Dvinskai (tagadējai Daugavpilij), kuras cietoksnī pēc Decembra sacelšanās 1825. gadā ieslodzījumā atradās Kuhelbekers. Tiņanovs bija pirmais, kas izlasīja un vēlāk arī publicēja Kuhelbekera manuskriptus.

Romānista dzimšana

 - 1918. gadā Tiņanovs pievienojās poēzijas valodas pētīšanas biedrībai. Tas bija revolūcijas laiks, kad likās, ka visam vecajam, tai skaitā arī vecajai poēzijai, ir jāaiziet nebūtībā, savukārt tās vietā jānāk masu mākslai, kas ir pieejama un saprotama ikkatram. Aizraušanās ar jaunām pieejām radīja jaunu parodijas teoriju, ko Tiņanovs izklāstīja savā grāmatā „Dostojevskis un Gogolis”.

Kā prozas rakstnieks Jurijs Tiņanovs debitēja ar 1925. gadā publicēto stāstu „Ļeņingrada”, kurā viņš aprakstīja provinciālu pilsētiņu, kurā nebija sarežģīti saskatīt viņa dzimto Režicu. Tomēr kā rakstnieks Tiņanovs vēl sevi neizjuta. Bija nepieciešama draugu iejaukšanās lai Tiņanovs – zinātnieks varētu realizēties kā Tiņanovs – rakstnieks.

Kornejs Čukovskis augstu vērtēja Juriju kā lielisku stāstītāju. Pēc dzirdētā stāsta par aizmirstā dzejnieka Kuhelbekera dramatisko likteni Čukovskis iekļāva kādas izdevniecības plānā nelielu grāmatu par šo cilvēku, pēc tam devās pie Tiņanova.

Pagāja pāris mēneši un autors iesniedza Čukovskim romāna «Кюхля» manuskriptu, kas nedaudz pārsniedza paredzēto apjomu.

Līdz ar Decembra sacelšanās 100 gadu jubileju grāmata nāca klajā. Atšķiroties ar aizraujošu sižetu, romānā atspoguļota patiesie fakti, dokumenti, laika biedru liecības. 1927. gadā Tiņanovs pabeidza romānu par A.S. Gribojedovu «Смерть Вазир-Мухтара» - darbs, kurā autora mākslinieciskie principi, viņa skatījums uz vēsturi un tagadni bija bagātīgi atspoguļots.

Tiņanovs – puškinists

- Tiņanovs realizēja sevi kā kinoscenārists: filmu «Шинель» (pēc Gogoļa) un «С.В.Д.» («Союз великого дела») scenārijs. Stāsts «Подпоручик Киже» (1928) bija iecerēts kā mēmās filmas scenārijs, kas uzņemta 1934. gadā.

30. gados Jurijam Tiņanovam sāk attīstīties neārstējama slimība - izkaisītā skleroze. Toties tas neatņēma viņa dvēseles mundrumu, enerģiju un interesi par to, kas notiek valstī un literatūrā. Viņš vadīja zinātniski pētniecisko darbu, kas saistīts ar izdevumu no sērijas «Библиотека поэта».

30. gadu sākumā Tiņanovs bija iecerējis romānu par Puškinu. Pirmā romāna daļa publicēta 1935., otrā – 1936. – 1937. gados. Ar trešo daļu viņš sāka strādāt būdams jau ļoti slims – sākumā Ļeņingradā, pēc tam evakuācijā Permā līdz 1820. gadam...

Avots: interneta  resursi