Dievnams būvēts 1832. gadā, par godu Dievmātes ikonai „Visu sērojošo prieks”. Baznīcā apskatāmas 19. gs. gleznas un ikonas. Tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Baznīcu cēlusi Kuļņevu dzimta.

Te atdusas viens no šīs dzimtas slavenākajiem piederīgajiem, Ludzas pilsētas priekšnieka Mihaila Kuļņeva brālis, Krievijas kara pret Napoleonu varonis Jakovs Kuļņevs, kas krita 1812. gadā, kaujā pie Kļasticiem. Par viņa dzīves pēdējo mirkli, līdzgaitnieks D.Davidovs rakstīja tā: „Satriekts par savu neveiksmi, Kuļņevs nokāpa no zirga un devās pie kājniekiem, mēģinot viņus uzmundrināt. Viņš gāja kājnieku pēdējās rindās un, kad apstājās pie viena no saviem lielgabaliem, ienaidnieka raidītā lode viņu nāvīgi ievainoja, noraujot abas kājas. Tā nomira viens no izcilākajiem 1812. gada Tēvijas kara varoņiem, Jakovs Kuļņevs.” Vietējā baznīcas draudze patlaban nav liela. Pirms dažiem gadiem baznīcā izcēlās ugunsgrēks, zibens spēriens skāra kupolu. Jumtu nācās atjaunot pilnībā, līdz ar to atjaunots arī spilgtais baznīcas ārsienu krāsojums. Apkārt baznīcai ir kapi ar veciem apbedījumiem.

1832.gadā Kuļņevas pareizticīgo baznīcu cēlis Jakova Kuļņeva brālis Ilzenbergas (Ilzeskalna) muižas īpašnieks Mihails Kuļņevs. Līdz 1899.gadam baznīca dēvēta par Ilzenbergas (Ilzeskalna) baznīcu, tad pēc svētās Sinodes pavēles pārdēvēta par Kuļņevas baznīcu un kalpoja kā kapliča, 1868.gadā tai no ķieģeļiem uzcēla zvanu torni. Baznīca ir taisnstūra celtne ar pusapaļiem sānu izvirzījumiem nišu veidā. Labajā nišā apbedīts Jakovs Kuļņevs, kreisajā – Mihaila Kuļņeva sieva. Kapu vietas atrodas zem grīdas, virs tām novietoti divi vienādi balti pieminekļi sarkofāgu veidā. Kapa vieta ir unikāls apskates objekts, kas ir reti sastopams Latvijas pareizticīgo baznīcās.

Baznīcas altāris veidots visā joma platumā. Tas ir klasiskas formas ar korintiskām formām. Īpaši jāatzīmē ikonostass – milzu būve antīka portika veidā, kas greznota ar 19.gadsimtā darinātām gleznām. Tas ir valsts nozīmes aizsargājamais piemineklis.

Baznīca ir vairākkārt remontēta, lielākais remonts (gan ārpuses, gan iekšpuses) noticis 1912.gadā sakarā ar Jakova Kuļņeva 100-to nāves gadadienu. Tā ir laukakmens celtne ar šķembu, iespiedumu apmetumu.

1987.gadā baznīcā iespēra zibens, izcēlās ugunsgrēks – rezultātā tika pilnīgi sabojāts interjers, iebruka jumts, vēl vairāk cieta baznīcas iekštelpas.

Jakovs Kuļņevs

Jakovs Kuļņevs (1763–1812), dzimis Ludzā, krievu karavadonis, ģenerālleitnants. Napoleons Kuļņevu nosauca par „vienu no labākajiem krievu kavalērijas ģenerāļiem”. Izcēlās ar sevišķu drošsirdību. Būdams bezbailīgs un bargs kaujā, viņš augstsirdīgi izturējās pret pieveikto ienaidnieku un mierīgajiem iedzīvotājiem. Krita 1812. gada 1. augustā uzvaras vainagotā kaujā ar maršala Udino armijas korpusu.

Par Kuļņevu dzimtu 

Kuļņevi pieder senai dzimtai, kura bija pazīstama jau 15.gs. un vēlāk sadalījusies 3 atzarojumos: Novgorodas, Smoļenskas un Kalugas. Dzimtas aizsācēji bija Nikolajs Kuļņevs, Beļovas vojevoda 1563.gadā un viņa brālis Grigorijs, Astrahaņas vojevoda, 1557.g.

Ģenerāļi Jakovs un Ivans Kuļņevi pieder pie Kalugas dzimtas atzarojuma. Viņu tēvs, Pēteris Kuļņevs, kavalērijas pulka oficiera Vasilija Kuļņeva dēls, saņēma mantojumā Kalugas guberņas Meščovas apriņķa Boldirevas sādžu ar 25 dzimtcilvēkiem. 1746.gadā viņš uzsāka karadienestu kā kaprālis. Septiņgadu Prūsijas kara (1756.-1762.) dalībnieks. 1760.g. pārcelts kornetos. 1761.gadā pārcelts uz Tveras dragūnu pulku, kuru komandēja A.Suvorovs. Par teicamu dienestu apbalvots ar medaļu. 1764.gadā dienē Kargopoles karabīneru pulkā. No 1767.g. līdz 1769.g. kā rotmistrs piedalās Polijas kampaņā un tiek smagi ievainots. 1763.g. demobilizēts no armijas majora pakāpē un nosūtīts par komisāru uz Polockas guberņu, bet pēc tam par pārvaldnieku uz apriņķa pilsētu Ļucinu (Ludzu). Kuļņevam bija liela ģimene – 7 dēli un 1 meita. Viens no viņa dēliem – Jakovs Kuļņevs.

Sagatavots pēc interneta resursiem