Joprojām īpaši aktuāla ir emigrācijas problēma. Ir pagājusi tautas skaitīšana, bet uzzināt tiešu līdzpilsoņu skaitu, kas ar somām rokās devušies labākas dzīves meklējumos uz ārvalstīm nav nemaz tik viegli.

Plika patiesība?

Kuram gan ir vēlēšanās ieguldīt tūkstošiem latu izglītībā un pēc tam 10 gadus maksāt kredītu? Kas grib iztērēt milzīgu naudas summu, lai pēc tam pārdzīvotu par to, vai izdosies atrast darbu pēc iegūtās profesijas un vispār vai kādam būs vajadzīgas jaunizceptā studenta rokas un galva? Turklāt katrs darba devējs vēlas profesionāli, nevis diletantu, kas balstās uz vienu vienīgu teoriju. Kurš vēlas pirkt preces ar uzrakstu „nocenots”? Kas vēlas, būdams pensionārs, ieturēt diētu «tikai produkti, kas izaudzēti savā mazdārziņā»? Tiem, kas patiešām to vēlas, gribētos paspiest roku. Bet ir tādi, kas izvēlas citu ceļu, sakrāj naudu aviobiļetei un dodas prom no dzimtās puses. Jauniešus vairs nevar aizvietot ar patriotismu un nacionālo ideju. Laikam tāpēc, ka vienotas nacionālas idejas jau sen nav, tā iznīcināta tai pat laikā, kad zaudēta cieņa pret mūsu valsts iedzīvotājiem, kas nostādīti konsolidācijas fakta priekšā.

Pēc statistikas datiem, Latvija 11 gadu laikā zaudējusi 33 000 iedzīvotāju. Bet tā ir tikai statistika. Latvijas Universitātes profesors, darba tirgus un migrācijas pētnieks Mihails Hazans paziņojis, ka aizbraukušo skaits pēc maksimālās atzīmes var sasniegt 250 000 cilvēku. Izsekot tam uz kurieni un uz cik ilgu laiku cilvēks ir aizbraucis nav iespējams, ja viņš nav leģitimējis savu atrašanās un darba vietu. Esmu pārliecināta, ka katram no lasītājiem ir vairāki paziņas, kas skaitās Latvijā, bet jau nenoteiktu laiku pūlas citas ekonomikas labā, lai arī neoficiāli. Aizdomājieties, 250 tūkstoši! Tas ir plus - mīnus astotā iedzīvotāju daļa. Turklāt diez vai tie ir pensionāri, tie ir darbaspējīgie un perspektīvi iedzīvotāji. Turklāt aizbraukušajiem, galvenokārt ir līdz 35 gadiem, kas ir produktīvs vecums dzimtas turpināšanai, tātad ar katru aizbraukušo sievieti mēs zaudējam vismaz vienu potenciālo bērnu. Citiem vārdiem sakot, zaudējam cilvēku, kas varētu kļūt par daļu no mūsu sabiedrības un par pamatu valstij.

Pašu iedzīvotāju bažas

Iedzīvotāju aizplūšana uztrauc visus, izņemot valsti, kas ar akmeņainu sejas izteiksmi runā tikai par to, ka vajag atgriezt tautu un veidot darba vietas. Bet konkrētas stratēģijas un plāna nav.

Iniciatīvas pilno un aktīvo jauniešu organizētais flash mobs, nebija valdības uzmanības cienīgs, gluži tāpat kā citas protesta akcijas un mītiņi. Jaunieši gribēja parādīt, ka problēma eksistē nevis tāpēc, lai par to tikai kultu ar mēli pirms vēlēšanām. Šī problēma gluži kā milzīga sniega bumba, pieņem iznīcinošus apmērus. Iznīcinošu iedarbību uz ekonomiku, jo nenotiek valsts attīstība. Tātad arī sabiedrība neattīstās, bet zaudē ticību stiprai un stabilai valstij. Arī politiskā sfēra vienkārši degradē, ar neapbruņotu aci redzams un saprotams, ka valdības cilvēku uzmanība tiek koncentrēta uz nacionālā jautājuma un skaistiem vārdiem.

Rēzeknes pilsētas piemērs

Kā izdzīvot tām pilsētām, kas atrodas tālu no Rīgas, tām pilsētām, kur ir augsts bezdarba līmenis un iedzīvotāju skaits samazinās? Pietiekami apskatīties Nodarbinātības Valsts Aģentūras piedāvātās vakances. Pirmais, kas iekrīt acīs – pārdevēju trūkums dažādos veikalos. Dažreiz rodas iespaids, ka vienīgais virziens, kurā var doties students vai absolvents, ir tieši tirdzniecības sfēra. Pat nav nozīmes tam, kādu izglītību viņš ir ieguvis.

Jā, ir nepieciešami arī bankas darbinieki, pavāri, celtnieki un dauzi citi, bet visur ir nepieciešama pieredze. Un ko darīt tālāk? Savākt mantas un novēlēt sev labu ceļa vēju, lai nesēdētu uz vecāku kakla. Daudzi jaunieši braukā uz Krievijas robežu, tā teikt, lai galīgi nenāktos savilkt jostu. Un vai tiešām tas ir iespēju strupceļš priekš tiem, kas pabeiguši vismaz lokālās augstākās izglītības iestādes? Inženieru, medicīnas, juridiskās, vadības un citas fakultātes ir pieprasītas, bet absolventu sadalījums gan cieš. Viena, divas vakances – neglābs. Darbs ir vajadzīgs minimums piecdesmit cilvēkiem. Sanāk, ka speciālisti, lai arī bez pieredzes, pabeidz augstskolu, bet pienācīga darba nav. Tāpēc arī brauc pēc Krievijas benzīna un cigaretēm, vai iet strādāt tirdzniecības vietās.

Paldies Dievam, ja ģimenei ir iespējas, atzīmēšu - finansiālas iespējas, nodrošināt savam bērnam mācības. Pretējā gadījumā šie nemotivētie jaunieši dzīvo, neplānojot pat rītdienu. Vai arī, atgriežoties pie tēmas, dodas uz ārzemēm.

Pievērsiet uzmanību, tauta sāka pamest valsti ne gadu un ne divus atpakaļ, bet desmitiem gadu atpakaļ. Iedzīvotāji mērķtiecīgi devās prom labākas dzīves meklējumos. Kāds arī tagad dzīvo barkās vai sēž laukos, kur par labāko draugu var kļūt ja nu vienīgi kāposts vai burkāns. Tas ir nežēlīgi, citkārt pat pazemojoši un nepatīkami, bet slāpes pēc «maizes klaipa» stāv pāri visām neērtībām.

Turklāt neviens no politiķiem neatsakās no savām siltajām vietām, gluži otrādi, cīņa ir vēl stiprāka. Tā mēdz cīnīties, ja ir uz kā uzpelnīties. Bet mums jau ir zināmas personas, kas jau uzlabojušas savu finansiālo stāvokli, būdami parlamentā.

Un tomēr gribētos nobeigt uz pozitīvas nots. Ja notiek cīņa, tātad ir ko dalīt, un ir perspektīvas izrāpties no komposta bedres, nomazgāties un augt. Tātad ne viss ir tik bēdīgi kā liekas. Tātad ir ne tikai jātic, bet arī jātiecas pēc attīstības, nevis «jāņaud» pie strebjamās bļodas.

Jekaterina Sologub